Papedāļosim?

October 11, 2010, ievietoja Aigars

Huh. Sen nebija šī vietiņa vērta vaļā… Nebija iedvesma, vajadzība, vēlme, blabla. Lai vai kā.. Šogad samērā aktīvi esmu pievērsies velosportam. Rudens tuvojās un radās tāda kā mazuma piegarša, jo nebija būts gana daudz mačos. Vēl nedēļas vidū domāju, ka jāmet miers, taču tomēr saņēmos iepirkt pāris siltus apģērba gabalus un oficiāli vairs nebija iemeslu neaizbraukt uz sacensībām Šauļos (nu, Lietuvā).

Daudzi teica, ka ar Api sākt nevajag. Līdz pat pašam 30+ km starta brīdim īsti nesapratu par ko būs runa. Šodien, atskatoties, šķiet, ka patiesībā jau nebija TIK traki un nu jau ir pieredzēti gan trakāki kāpumi, gan kritumi, gan smagāki reljefi, bet pirmā reize tiešām bija mirstama – toties rezultāts priecēja; 75.distancē (no 114), 58.atvērtajā klasē (no 85).

Pēc Apes kādu brītiņu bija miers, līdz jūlijā uzradās sacensības Jūrmalā. Tās patiesībā bija baigais skrienamais gabals – pēdējie 15km (vismaz) no Spilves pļavām līdz Dzintaru koncertzālei bija līdzens asfalts ar nelielu pļavas devu. Sākums gan bija foršs – kāpas un tā… No 416 dalībniekiem 168. Te arī bija joks, ka reģistrācijā pie numuru izsniegšanas biju nezināmu Ieviņu ieskautībā.

Tad vēl bija pielāgots triatlons Jelgavā, TREK Nakts brauciens Ogrē/Ikšķilē un SEB pēdējais posms (iemesls, kādēļ nebraucu iepriekšējos piecos – nav).

Velokrosā līdz šim braucis nebiju – Baložos sacensības izlaidu un Kuldīgas dīvainais pasākums notika dienu vēlāk. Vien zināju, ka tas pa lielam ir nepārtraukta kustība un augšas/lejas. Atšķirībā no maratona, līdzenumu nav. Biju pabraukājis pa vietējiem „kalniem” un meža takām vairākus apļus bez apstājas, taču tā īsti nebiju paspīdzinājis sevi. Piebraucot pie trases Šauļos un ieraugot starta/finiša zonu sāku pat pārdomāt vai to maz gribu… Apļa garums 5 km, amatieru distancē četri apļi, kāpums uz diviem apļiem ap 300 metriem. It kā jau nav daudz, bet desmit kilometros uzbraukt no jūras Gaiziņā nav īsti vienkārši. Pie kam, paralēli kāpumiem ir arī pāris overkill kritumi – nu tādi, kur skaiti tēvreizi un ar visām bremzēm pāri saknēm 45+ grādu leņķī lido lejā ar 40 km/h. Kaut kādā otrajā aplī sāku domāt par izstāšanos apļa beigās, bet pirms finiša bija tādas foršas virāžas bez lieliem kāpumiem, kas ļāva atpūsties un turpināt nākamo apli. Tiesa, izstāšanās vēlme nepameta katra apļa vidusdaļā… Sacensību grūtumu parādīja bildes – visās esmu redzams, stumjot savu braucamo. Rezultātā finišā ievēlos priekšpēdējais – 16.no 17. Palēnām tad jau visi uz apbalvošanu riktējās. :> Daudzi gan izstājās un otra latviete nemaz sarakstos neparādījās. Šodien jau šķiet, ka varētu vēl kādu aplīti, bet pēc tiem četriem nebiju piespiežams pat uz Makdonaldu aiziet – tik vien kā mašīnā iekšā un uz mājām.

Kā pēc tam skaidroja viens no latviešiem – to trasi velokrosam un skriešanas vajadzībām veidoja divus gadus, izmantojot dabīgo reljefu un lāpstas tuneļu, rampu un virāžu veidošanai.

Ja nu kas, Šauļu trase atrodas pāris km aiz pilsētas.