ERASMUS #37 – Patriots?

novembris 18, 2009, ievietoja Aigars

Esot ārzemēs (un ne „apstākļu spiests”*) ir daudz laika pārdomām, daudz laika filozofiskām idejām, kas varbūt šajā rakstā būs pārāk klišejiskas… Šodien latvieši, vismaz trīs no viņiem, Somijā svin Lavijas neatkarības proklamēšanas 91.gadadienu. Ziemeļos šī diena neatšķiras no citām dienām – atnākusī ziema pazudusi un ir pelēks novembris. Taču tomēr tā lika sajusties citādāk – īpašāk, līdzīgi kā tas bija 11.novembrī.

Kāpēc? Vai tāpēc, ka es būtu patriots? Un kas tad ir patriotisms? Iespējams, tas ir tik pat sarežģīts un grūti definējams jautājums kā mīlestības vai dzīves jēgas nebeidzamās diskusijas.

Manā skatījumā patriotisms tomēr ir kas vairāk par himnas dziedāšanu, stāvot kājās, un dzīves vai dzimšanas vietas atceri 4.maijā un 11.un 18.novembrī. Taču tajā pat laikā nav jāieslīgst otrā galējībā un patriotismam nav obligāti jāasociējas ar cilvēku, kas kara laikā ies atbrīvot zemi no iebrucēja.

Man patriotisms pirmkārt saistās ar savas zemes un savas tautas mīlēšanu un cienīšanu – tam nav nekāda saistība ar politisko situāciju vai ekonomiskajiem apstākļiem. Ko es ar to domāju? To, ka, ja kāds latvietis var „izsisties” pasaulē, tad viņu vajag atbalstīt, nevis dažādos veidos noniecināt interneta komentāros Latvijā un pasaulē. To, ka tikai otra atbalstīšana var celt kopējo mīlētās zemes stāju. To, ka, ciemojoties ārzemēs, cittautiešiem jāstāsta tas labais, jāuzsver skaistais, kas mums ir – nevis tas, kas mums nav vai tas, par ko ir kauns.

Patriotam nebūt nav jābūt tam, kurš ir kaut ko sasniedzis vai darījis valsts labā (un šeit nav īstā vieta pieminēt prezidenta Kenedija sakāmo). Patriots ir tas, kurš valstij nav darījis neko sliktu. Ik dienu medijos var lasīt par aizbraukušajām ģimenēm, kas nu ārzemēs apvienojas, kas tur dara lielās un cildenās lietas. Daudzi no viņiem stāsta par zudušo ticību un zaudēto patriotismu valstij. Bet, piedodiet, kad jūs esat bijuši tādi? Tad, kad masveidā aizbraucāt un atstājāt jūsu pašu līdzcilvēkus recesijai? Tieši tie simti tūkstoši ārvalstīs dzīvojošo un strādājošo ir pie vainas tam, ka izglītībai samazina finansējumu, ka ārsti vairs nebrauc uz „nepamatotiem izsaukumiem” un, ka policisti aizvien bezkaunīgāk tiek triekti papildināt valsts budžetu.

Patriots var būt arī tas, kurš izūt to emocionālo saikni, kas rodas, klausoties vai dziedot Manai Tautai, Dzimto valodu, Sauli, pērkonu, daugavu un daudzas citas par klasiku un vēsturisku vērtību kļuvušas dziesmas. Iespējas ir tik dažādas, tik neaprakstāmi daudz.

Vai es sevi uzskatu par Latvijas patriotu? Es neņemos spriest. Man nepatīk par sevi spriest. Ja es tagad to sāktu darīt pēc paša izdomātajām vadlīnijām augstāk, nebūtu smuki. Bet ja tomēr jāatbild – jā, esmu. Jautājums ir, cik lielā mērā. Es uzskatu, ka Latvijai ir veicies ar dabu, ar mieru, ar daudzveidību. Es atceros savas valsts vēsturi, par to cienu, par to nebaidos runāt. Es nekaunos parādīt pasaulē, ka esmu Latvietis – ar lielo burtu! Es joprojām ticu šai zemei, tās iespējām un nākotnei. Es ticu!

Tā sajūta, ko minēju sākumā, kas pārņem šādos svētkos, lai vai kur tu būtu – tā ir valsts mīlestība. Tam nav sakara ar valsts iekārtu, reliģisko piederību vai valdību. Lai vai kur tu būtu, ja tev ir šī sajūta, tu neesi sarāvis visas saites ar Mājām, ar zemi, kurā dzīvo!

*apstāklis – ar zemi atalgota strādnieka darbu „treknajos gados” paņemts Lexus un dzīvoklis Vecrīgā, kuru nu vairs nevar atmaksāt (un, protams, pie tā vainīga VALSTS!!!)…