ERASMUS #9 – Ģimenes strīdi, to risinājums

September 6, 2009, ievietoja Aigars

Man šeit sāk pārmest, ka gan blogā, gan @SekoMan rakstu visu – gan par piedegušiem kartupeļiem (kas, starp citu, nemaz nav nekas slikts un negaršīgs), gan par attiecībām un dažādām domām.

No vienas puses jā, piekrītu – varbūt tas ir slikti, varbūt vajag noklusēt slikto. Taču no otras puses, es šos tekstus nerakstu tikai tādēļ, lai pašam prieks. Šo rakstu arī, lai topošie apmaiņas studenti varētu kaut nedaudz, bet mācīties no manām/mūsu kļūdām, lai viņi redz, ka ne viss vienmēr būs rožains, lai vai cik attīstīta būtu vide, kurā viņi dzīvos. Manuprāt, nav vērts dzīvot pēc principa „What hapens in Finland, stays in Finland”!

Pagājušās nakts sarunās pēc divu dienu nošķirtības ar vienu no kursabiedriem pārrunājām daudzas lietas (šoreiz tās publiski neuzskaitīšu). Pārspriežot dažādās situācijas, kuras novedušas pie grupas šķelšanās, jāatzīst arī sava vaina. Taču vai pilnībā pie tā būtu vainīgs viens cilvēks? Diez vai – pagale viena nedegot, taču nevar noliegt, ka mans visnotaļ augstais ego nav bez vainas.

Kas ir tas, kas līdz šim ir radījis nesaskaņas mūsu starpā? Varbūt es nepārdomāti uzņēmos būt par šī pasākuma līderi, kas sakārtos visas formalitātes un tādējādi šeit naivi gaidīju kaut niecīgu, bet tomēr vārdos vai rīcībā izteiktu pateicību. Strīdi radās arī no klasiskā riņķa danča – sākas ar pārpratumu vai vienkārši citādu uzskatu, turpinājās ar pretreakciju, vēl vienu pretreakciju līdz beidzās ar nerunāšanu vienam (man) ar otru (pārējiem trim). Jā, varbūt es pārāk daudz domāju, cenšos palīdzēt otram (ieteikums pirkt sveramos tomātus, nevis kastītē iepakotos), un, pretī nesaņemot neko, palieku neizpratnē – kā rīkoties, kā tomēr pierunāt otru izdarīt manā skatījumā nepārprotami pareizāko lēmumu. Tāpat arī dažādi līdz galam neizprastie sīkumi, kas, nezinot patiesību, pāraug apvainojumā (piemēram, nepavaicāšana vai nevēlas piebiedroties, lai dotos kaut kur) un veicina spriedzi. Nu un protams, arī tas, ka es esmu pārāk tiešs un nekautrējos teikt ko domāju (par to gan patiesībā nekaunos nevienā brīdī).

Mēs katrs esam citādāks, katrs ar savu vēsturi, uzskatiem un principiem. Viens varbūt negrib darīt tā, otrs grib tā, trešais negrib vispār nekā. Ja līdz šim ir dzīvots vienatnē, ar ģimeni vai brāļiem/māsām, varbūt ir grūti pieņemt, ka citiem arī ir savas domas (tiesa, radīšu skaidrību uzreiz – kopš strīda ar draudzeni, es respektēju citu idejas un tās nenoliedzu), varbūt nav saprotams kā var darīt citādāk nekā dara pats. Galu galā, kādi ir iemesli, kādēļ esam šeit? Tā nav tikai labāka izglītība vai svešas kultūras iepazīšana. Domāju, ka neviens no mums vai citiem apmaiņas studentiem nenoliegs – tā ir cīņa ar sevi un cīņa dzīvot saskaņā.

Saticība kursā mājās Latvijā uz pāris stundām nav tas pats, kas saticība ārzemēs 24/7 taču – radušās problēmas var risināt, mācīties vienam no otra.

Kā no neveiklās situācijas izkļūt? Var pabūt vienatnē ar sevi, sakārtot domas, pārdomāt kas līdz šim ir bijis darīts nepareizi. Tas palīdz – nenoliegšu, pavadot piektdienas un sestdienas vakarus citu cilvēku lokā, izdevās atslēgties no problēmām, kaut uz brīdi sajusties labi.

Taču diez vai pietiek, ar to, ka rod saskaņu sevī, atzīst savas kļūdas. Ja nesaprastais pēkšņi nākamajā dienā sāks uzvesties kā nekas nebūtu bijis, visticamāk uzskatīs, ka viņam kas aiz ādas. Ar to nepietiek, jo īpaši, ja savā ziņā ”kopā” jādzīvo tik ilgs periods. Grūtākais ir pārkāpt saviem principiem, mēģināt rast kompromisu, skaļi un bez kautrēšanās izrunāt sasāpējušos jautājumus (un nevis pateikt, ka nepatīk tas vai tas, bet nākt klajā ar risinājumiem kā no problēmas izvairīties). Ceru, ka mūsu grupai izdosies sanākt kopā un, ja ne iegūt pilnīgu saticību ar visiem, tad vismaz rast kompromisu un izbeigt neveiklo situāciju.

Khm, pārlasot teikto, jāsecina, ka neko jaunu neesmu atklājis un paudis… Nu nekas…