Kad mēs augām…

Interesants video ar samērā negaidītām beigām. Par pagātni, par dzīvi, par attieksmi.

Vērtību skala “draugiem.lv > degviela”

Savādi. Jau trešo vakaru+nakti viens debiliķis baltā BMW (numuru gan nevar redzēt) pie mājām svilina savu benzīnu/dīzeli (idlā nevar saprast no manas pozīcijas) un sēž mašīnā ar laptopu. Laikam uzodis bezmaksas WiFi. Debiliķis. :> Nebūtu slinkums, paskatītos vai tiešām kāds tuvumā nav noparolējies un piedāvā bezmaksas sieru. Varētu uztaisīt ārprāta trafiku. No otras puses, varbūt nevis debiliķis, bet terorists. Varbūt jāpiezvana policijai nākamreiz, kad uzradīsies?

Filozofiska pārdoma naktī

Kad filozofijas kurss kā pēdējais nokārtots šajā sesijā “uz 9″, neatliek nekas cits, kā doties pastaigā un tā pa īstam pārdomāt uzkrāto. Skaista ir Jelgava naktī. Skaista ir Jelgava lietū. Pat vecā skola un māja tai pretim šķiet skaista. Skaisti ir sajust aukstās lietus lāses, pārklājam seju. Pat tumšākie nostūri šķiet skaisti. Tāds nu es esmu – optimists.

Bet kas esi tu (viņš, viņa)? Nelabojams pesimists, kurš uz māju sienām raksta “RIP Latvija”? Ko darītu tu, ja nebūtu optimisms un visa pasaule būtu drūmās krāsās? Vai tad būtu labāk un būtu panākts vēlamais? Ejot piefiksēju, ka 10 gadus atpakaļ kāša formātā esošais elektrības stabs kļuvis par parastu stabu, kam droši var iet cauri māņticīgie. Jā, arī es esmu māņticīgs. Mani gan neinteresē melnie kaķi un citas muļķības, bet piesaukt nelaimes – tajā ziņā es esmu māņticīgs. Un ko man padarīsi? Negribu es klausīties tajā, kas man šķiet nepieņemami. Pat ne nepieņemami, drīzāk nesagatavoti. Es to negribu un viss. To ir sāpīgi klausīties un tajā iedziļināties.

Tā es lēnām gāju pa lietaino pilsētu. Es gribēju iet daudz, daudz vairāk nekā nogāju, es gribēju domāt daudz, DAUDZ vairāk, bet tad es sajutu, ka mani velk mājās. Ne jau tāpēc, ka bija auksts un biju izmircis, bet tāpēc, ka man gribējās siltumu. Garīgu siltumu.

Dzimšanas dienas māns (papildināts)

Veicu interesantu eksperimentu – draudzīgajā portālā uzliku, ka mana dzimšanas diena jau ir bijusi. Ja pērn mani apsveica 35 no dra, tad šogad – tikai trīs. Pie tam, dra man nav palikuši mazāk. Līdzīga situācija ir ar Skype – pērn noteikti bija vairāk par 5 sveicējiem, kā tas bija šogad. Interesanti, ka cilvēki sveic ķeksīša pēc – tā banāli, prasti un bez patiesa vēlējuma.

Patiesībā jūtos glaimots, ka nebija visa tā jezga ar nevajadzīgajiem un standartīgajiem “sveicu”, “bučas”, “audz liels” un līdzīgajiem. Tāds patīkams miers bija. Draudzene reiz vasarā uzlika, ka viņai ir dzimšanas diena (reāli tā ir janvārī), bet visi draudzīgajā metās apsveikt, priecājās, cerēja, ka tiks uzaicināti uz kūku… Tikai viens cilvēks paprasīja, vai gadījumā tur nav prikols apakšā. Tikai VIENS no 200 atcerējās un aizdomājās par to.

Tas, ko ar šo te vēlējos pateikt – internets mūs ir notrulinājis tik tālu, ka mēs neesam spējīgi iegaumēt pat samērā elementāras lietas (šajā gadījumā – dzimšanas dienas datumus), taču tikko kā kāds dod komandu, tā visi ir gatavi “no sirds” bučot un dāvināt virtuālās puķītes. Riebj.

Starp citu, es dra svētku kalendārā neieskatos, tā pat tikai 5-10 cilvēkus esmu gatavs tur sveikt un tad tas noteikti nav caur oranžo.

Lai vai kā, nu jau kādu nedēļu esmu 19 gadus vecs. :>

Kad apraujas “melno” kustība?

Tikko @dra netīšām ielīdu viena melnā (tā, kas metālmelnais) profilā. Tāda riktīgā melnā profilā. Nu tādā, kuram visi sisidra ir melni, ar gariem un tumšiem matiem un dzer sīvo. Un zin, tā arī nesapratu kāda ir viņu dzīves jēga un ko viņš cenšas panākt. Albums visiem kā viens sastāv no dzeršanas un pankveidīgo dubultdzeršanas pasākumu apmeklēšanas (ar neiztrūkstošu бля un ахуеть lietošanu), kam seko kautiņi, mēģinot pierādīt savu taisnību netaisnībā. Bet tas tā, neuztrauc viņu darbības…

Tas, ko patiešām nesaprotu, kurā brīdī viņi saprot pasaules kārtību? Kurā brīdī viņu pārliecība pazūd un viņi sāk uzvesties un ģērbties kā eiropieši? Neesmu redzējis nevienu 30+ cilvēku ar grebeni vai melniem matiem un mēteli. Tajā pat laikā liela daļa roka vai klasiskās mūzikas piekritēji kādi bija 20 gadu vecumā, tādi turpina būt 50 gados. Šajā brīdī esmu pateicīgs stingriem darba devējiem (stingriem, ne galvā sistiem), kas to rasi apkaro. Rasists?

OK, cik saprotu, tagad esmu pievienots nekur.lv listei, tā kā pār mani vajadzētu gāzties komentāru masām…

Labdarība =/= ziņas pārsūtīšana

Ziņošana – tā laikam mūsdienās ir “labdarība”. Dra kārtējo reizi apkārt klīst žēlabaina vēstule par kāda nelaimi un lūgumu palīdzēt. Pašas par sevi jau tās ķēdes vēstules nenormāli riebjas, bet, ja tur vēl iepin UZBĀZĪGU labdarības lūgumu.. Protams, no politikas viedokļa dalīšanās ar informāciju ir izdzīvošanai svarīgs posms, taču labdarība gan nav tas gadījums, uz kuru tas īsti primāri attiektos.

Pamatā situācija, ka sīci mājās sakoda suns, vajag kaut kādas tur grupas asinis. Kaitina šitā attieksme. Visi sūta visiem saviem dra vēstules, tie pārsūta tālāk un tēlo visvarenos palīgus. Kāds ir iemesls? Vai tiešām cerība ziņu izplatīt vistālāk, ar domu, ka tā sasniegs savu mērķi? Vai varbūt atbrīvot sevi no tās atbildības, pārsūtot lietu (ai, gan jau nākamais…)? Cik nez no tiem ziņas pirmsaņēmējiem paši kaut ko darīja lietas labā? Riebj šādā veidā izmantot citus.

Es nesaku, ka labdarīga ir slikta un iznīdama, taču uzbāzība gan tāda ir. Tas ir tā pat, kā stacijas tunelī ar prieku iedot piecīti omei, kas tev skrien visu tuneli pakaļ un brēc pēc naudas. Tiesa, mani vairāk interesē vai “izglāb meiteni, nodod asini” akcijā kāds ir padomājis par tā suņa novākšanu. Ja būtu pierādījums, ka tas lops ir iemidzināts, vēl būtu jēga ziedot. A tā… sakoda vienreiz, ziedojam, sakoda otrreiz, ziedojam…