349 dienas pēc došanās uz Somijas pilsētu Hyvinkaa (2009.gada 22.augustā) un 232 dienas pēc atgriešanās (2009.gada) Latvijā beidzot saņēmos izveidot video no tur savāktajiem materiāliem. Tā vienkārši – atmiņām.
Pamēģināsim kādu bloga ierakstu arī angļu valodā.. 
Before I ordered the book I was quite sure that a story about pedaling 50’000 km back from Siberia to England will not be boring at all, but the thing that amazed me mostly was the way how this book (and its truly heroic adventures) was written. Let’s face it – writer is just an ordinary guy who teaches geography, not literature…
Šodien man pasvieda linku: http://www.vestnesis.lv/index.php?menu=doc&id=199720
Par Kultūras ministrijas anulēto atļauju mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai
2009.gada 8.oktorbrī Kultūras ministrija ar 2010.gada 1.janvāri ir anulējusi 2007.gada 12.marta atļauju nr.3.1.-7.1 biedrībai “Autortiesību un komunicēšanās aģentūrai/Latvijas Autoru apvienībai” veikt mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu attiecībā uz autoru darbu nomu un īri, kā arī uzdevusi minētajai biedrībai līdz 2010.gada 1.janvārim veikt visas nepieciešamās darbības atlīdzības sadalei par autoru darbu nomu un īri un tās pievienošanai 2010.gada sadales plānam.
Ziņu portāli klusē, KM arī, visi klusē. Teksts ga ir visai samudžināts un nav skaidrs kādas tiesības AKKAi tieši atņemtas. Taču vai šis beidzot nozīmētu, ka arī KM ir līdz kaklam AKKA/LAA izdarības?
Tiem, kas tankā: http://aigars.ievins.lv/?p=331, http://aigars.ievins.lv/?p=337 un http://aigars.ievins.lv/?p=351
Man šeit sāk pārmest, ka gan blogā, gan @SekoMan rakstu visu – gan par piedegušiem kartupeļiem (kas, starp citu, nemaz nav nekas slikts un negaršīgs), gan par attiecībām un dažādām domām.
No vienas puses jā, piekrītu – varbūt tas ir slikti, varbūt vajag noklusēt slikto. Taču no otras puses, es šos tekstus nerakstu tikai tādēļ, lai pašam prieks. Šo rakstu arī, lai topošie apmaiņas studenti varētu kaut nedaudz, bet mācīties no manām/mūsu kļūdām, lai viņi redz, ka ne viss vienmēr būs rožains, lai vai cik attīstīta būtu vide, kurā viņi dzīvos. Manuprāt, nav vērts dzīvot pēc principa „What hapens in Finland, stays in Finland”!
Dzīvojot jau pusotru nedēļu prom no Latvijas, palēnām sāku piefiksēt sindromu, ko nosauksim par Māju sindromu. Pagaidām tam ir 3 izteiktas formas.
Domāšanas un pastāvošās kārtības salīdzināšana
Šo daļu laikam var izjust jebkurš, kurš kaut uz pāris dienām aizbrauc uz citu valsti – tas ir klasiskais “vot te gan dzīvo…” teiciens dažādās variācijās. Pagaidām visu gribās pielīdzināt ar Latviju – sabiedriskā transporta sistēmu, pieklājību, mīlestību, attieksmi… Visticamāk pēc pāris mēnešiem, atgriežoties atpakaļ, gribēsies visu salīdzināt ar Somiju. Domāju, ka ir šādas tādas lietas, kuras arī pie mums varētu ieviest par minimāliem līdzekļiem, lai kaut nedaudz uzlabotu ikdienu. Diemžēl lielāko daļu no atšķirībām rada pati saabiedrība, kas pie mums nereti ir diezgan zemā līmenī.
Šogad kaut kā manāmi mazāk lapseņu plivinās apkārt – vai nu laikapstākļi nepiemēroti, vai vienkārši viņas vairojas viļņveidīgi.
Un labi vien ir, jo pagājušajā vasarā vienu nakti istabā ielidoja vesels bars, jamās gaiņājot viena ielidoja mutē un iedzēla te. Būtu citur, varētu skriet uz slimnīcu un padzīvoties ar trubiņu… Kopštās reizes man pret tiem lidoņiem ir paranoja, kas robežojas ar fobiju.
Kāpēc cilvēki turpina smukas ceļojumu peizāžas izbojāt ar savu ģīmi priekšplānā? OK, var vienu bildi, divas bildes, bet ne jau visu albumu ar to piekakāt.
26 dienas līdz Somijai, jāizlasa (vai jānoklausās audiogrāmata) The Bro Code.
Viņiem ir miljons laivu
Un pie rātsnama cilvēki zālītē sauļojas…
Bija smuki!
P.S. Tie, kas saka, ka tās pilsētas apskatei pietiek ar pusotru dienu, neko nesaprot. 
Ar trim bija par maz…
Kā visvairāk iesaistītais, laikam nedrīkstu neielikt…
Iz freakart