Huh. 
Sen nebija šī vietiņa vērta vaļā… Nebija iedvesma, vajadzība, vēlme, blabla. Lai vai kā.. Šogad samērā aktīvi esmu pievērsies velosportam. Rudens tuvojās un radās tāda kā mazuma piegarša, jo nebija būts gana daudz mačos. Vēl nedēļas vidū domāju, ka jāmet miers, taču tomēr saņēmos iepirkt pāris siltus apģērba gabalus un oficiāli vairs nebija iemeslu neaizbraukt uz sacensībām Šauļos (nu, Lietuvā).
349 dienas pēc došanās uz Somijas pilsētu Hyvinkaa (2009.gada 22.augustā) un 232 dienas pēc atgriešanās (2009.gada) Latvijā beidzot saņēmos izveidot video no tur savāktajiem materiāliem. Tā vienkārši – atmiņām.
Pamēģināsim kādu bloga ierakstu arī angļu valodā..
Before I ordered the book I was quite sure that a story about pedaling 50’000 km back from Siberia to England will not be boring at all, but the thing that amazed me mostly was the way how this book (and its truly heroic adventures) was written. Let’s face it – writer is just an ordinary guy who teaches geography, not literature…
Ik pa laikam, jo īpaši tuvojoties pavasarim, runā par veloceliņiem, infrastruktūru, nepieciešamību tikt no centra līdz Mangaļsalai Rīgā, 4.līnijai Jelgavā vai Karostai Liepājā. BET! Bet visas šīs runas ir muļķības. Un, lūk, kādēļ.
Teju divi mēneši kopš mana pēdējā ieraksta par Somiju, laiks pielikt punktu. Šodien uzrakstīju neoficiālo gala „atskaiti” savai bijušajai darba vietai – LLU žurnālam „Plēsums” (neko jaunu nepateicu, bet vienalga – izstādē Skola 2010 apmeklē Latvijas Lauksaimniecības universitātes stendu un palasi!), pie viena tad uzrakstīšu par trijām pēdējām lietām – aizbraukšanas epopeju, kredītpunktu pārskaitīšanas būtību un īso rezumē par iegūto un turpmāko pieredzes izmantošanu.
10 dienas līdz aizbraukšanai. Šodien pielikām lielo punktu P2P popularizēšanas projektam. Atklāti sakot, vienkāršāku gala veikuma vērtēšanu nebiju redzējis.
Cerējāt jau, ka esmu pazudis un beidzis savu apmaiņas studiju rakstu sēriju? Nekā… Palikušas vēl 20 dienas, līdz dodos mājās, un vēl dažus rakstus uztaisīšu.
Šodien ir novembra pēdējā diena, un esmu nolēmis izbeigt sociālo eksperimentu „Reklāmas tornis”. Tiem, kas nav lietas kursā – no septembra sākuma krāju savā Somijas mazpilsētas pastkastītē atrastos reklāmas materiālus.
Šodien daudz maz pabeidzām teoriju. Viena meitene grupā visu liek kopā un tad jau drīzumā būs gatavs “gala ziņojums”. Patiesībā jau to teoriju labi gribot mēs būtu varējuši uztaisīt pāris dienās – neviens no muks īpašu piepūli projektā neielika šos mēnešus. Kopā sanāca kādas patsmit lapas, tuvu 20 laikam (rīt uzzināšu), nedomāju, ka tam vajadzēja vairāk nekā divus mēnešus.
Somija, somi, blabla – no manis laikam pēdējā laikā neko citu nevar dzirdēt. Laikam beidzot laiks pastāstīt kāpēc es izvēlējos tieši šo vietu, nevis, piemēram, Franciju, Itāliju, Vāciju, Portugāli, Apvienoto Karalisti vai vēl sazin ko.
Esot ārzemēs (un ne „apstākļu spiests”*) ir daudz laika pārdomām, daudz laika filozofiskām idejām, kas varbūt šajā rakstā būs pārāk klišejiskas… Šodien latvieši, vismaz trīs no viņiem, Somijā svin Lavijas neatkarības proklamēšanas 91.gadadienu. Ziemeļos šī diena neatšķiras no citām dienām – atnākusī ziema pazudusi un ir pelēks novembris. Taču tomēr tā lika sajusties citādāk – īpašāk, līdzīgi kā tas bija 11.novembrī.